• Sākums
  • Stāsti
  • Pārejam uz latviešu valodu un kas jauns mūsu ceļojumos
http://system32.lv/wp-content/uploads/2017/02/31606934316_b1a547f948_k-960x600_c.jpg

Pārejam uz latviešu valodu un kas jauns mūsu ceļojumos


Sen nekas nav rakstīts par to, kas īsti notiek ar mums, kur esam un ko darām. Tad nu sāksim ar pirmo lietu – es nomainīju valodu no angļu uz latviešu, jo protu labāk izteikties un sākotnējais plāns rakstīt angliski (bijām plānojuši rakstīt 4 cilvēki ar lieliem plāniem, bet nu esam palikuši tik divi ar foršiem plāniem), izjuka, tāpēc nejūtu jēgu turpināt rakstīt angliski. Es papildus nodarbojos ar interneta mārketingu un rakstu vēl 3 blogus, tāpēc lai arī kā negribētu, tik bieži ierakstīt šeit nesanāk. Bet es labošos. Tad nu pie jaunumiem.

Pēdējais raksts bija par to, kā ieradāmies Spānijā uz mūsu pirmo Workaway un pēc tam turpinājuma nav, tāpēc uzrakstīšu par to, kā mums tur gāja un ko īsti sadarījām. Šeit var apskatīt Bildes.

5 nedēļas Spānijas dienvidos

Viss sākās tā, ka Malagā meklējām transportu, kā tikt uz Villamartin un droši varu teikt, ka Spānijas autobusu sistēma ir maigi sakot sviestaina. Darbinieki runāja salauztā angļu valodā un autobusiem trūkst apzīmējumi uz kurieni brauc. Tā nu sanāca, ka nokavējām pēdējo autobusu, jo izrādās, ka tas nemaz neiet no autoostas, bet gan no cita laukuma pilsētas centrā. Bijām plānojuši ierasties 200km tālajā Villamartin ap 20:00, bet tā kā autobuss skaisti aizbrauca bez mums, plāns izjuka. Jau sākām plānot kur uz ielas atkal gulēsim, līdz es saņēmu ziņu, ka džeks, vārdā Mirko mums atbrauks pakaļ ar mašīnu. Tā ziņa bija kā pankūkas ar Nutellu manam vēderam. Līdz Mirko atbraukšanai bija pāris stundas, tāpēc devāmies apskatīties “pludmali” pie ostas. Ziemā visas pludmales ir tukšas, tik pāris vietējie ar suņiem skrien gar krastu. Ūdens auksts un netīrs, bet siltā saule silda pietiekoši, lai atlaistos smiltīs. Uz brīdi pat pazūd mūžīgās domas par nākošajiem plāniem un izdodas izbaudīt momentu, kas man ir retums, jo vienmēr prātā domas, ka gribas tālāk, gribas vairāk.

Pēc kāda laika saņemam ziņu, ka Mirko vajadzētu būt klāt. Pēc 20 minūšu skraidīšanas apkārt autoostai, atrodam augumā īsu, ar gariem matiem, vāciešu džeku Mirko. Pirmā doma viņu ieraugot, tas džeks izskatās tipisks zirgupuika, kas izrādās viņš arī ir. Sasveicināmies un dodamies uz auto. Autostāvvieta ir trīs stāvos, diezgan paliela un Mirko ar lielu pārliecību saka, ka auto nolika pie 72A stāvvietas. Atrodam 72A un auto tur nav. Izskraidām visu stāvu un auto neatrodam. Devāmies uz nākošos stāvu un tur mūs sagaidīja tas pats. Izrādās, ka Mirko aizmirsis kur nolika auto. Pagāja 25 minūtes līdz atradām to un ieraudzījām mazo Renault Clio ar 4, mazāk vietām. Tad nu sastūķējām somas bagāžniekā, pie kājām un klēpī un devāmies ceļā.

Lēnām satumsa un uznāca nogurums, bet skaistie dabas skati uzturēja mani nomodā. Dažbrīd skati bija tik lieliski, ka pat piemirsās baidīties, ka braucot uz 140km/h tas auto izjuks, jo tā tas skanēja. Pēc stundas viss satumsa un iemigu. 2 stundas vēlāk pamodos, jo atsitos ar galvu pret stiklu, izrādās, ka sākām braukt pa lauku ceļu uz mājām. Mirko atvēra alu, aizpīpēja cigareti un brauca tālāk. Interesants moments – kalnu ielejā, naktī ar tikko satiktu džeku, braucot ar auto, kas liekas, ka izjuks un šoferis aizpīpē “zālīti” un atver alu. Interesanti. Ierodamies pie paliela skata mājas ar lielu pagalmu. Mirko pavadībā dodamies augšā pa kalnu, kur atrodas olīvu ferma. Tur satiekam sievieti gados, kas būs mūsu hosts. Iepazīstamies un skatāmies kā viņa pabeidz bērt olīvas spiedē. Tālāk viņa aizveda mūs uz māju, kur mūs pabaroja ar svaigu, kamīnā, ceptu maizi ar 3 dienu vecu olīveļļu. Kas to būtu domājis, ka olīveļļa ar sāli un svaigu maizi var garšot tik lieliski! Tā kā bijām ieradušies diezgan vēlu, saimniece ierādīja guļamvietas. Draugiem tika istaba mājā, kamēr mēs ar Maiju tikām pie karavānas. Mazliet iekārtojušies dodamies gulēt.

Olīvu ferma naktī

Olīvu ferma naktī

Pirmais rīts Spānijas kalnu ielejā

No rīta pamostoties jutāmies drausmīgi. Bija auksts, ap 5 grādiem naktī un guļot ar plānu segu, īpaši jauki nav. Izlīst no gultas bija grūtākais, ko pēdējos gados biju darījis. Maija jutās tāpatās. Bija 8:20, laiks doties strādās, tāpēc saņēmos drosmi un skriešus saģērbos. Izejot ārā no karavānas un ieraugot apkārti dienā bija elpu aizraujoši. Ferma atradās fantastiskā vietā, un to no visām pusēm apjoza kalni.

Olīvu ferma ielejā

Olīvu ferma ielejā

Vēl lielāku efektu piedeva rīta migla, putnu čivināšana un dzestrais gaiss. Pasakaina vieta. Devāmies uz māju, kur sastapām pārējos cilvēkus. Mums par nelaimi, viņi nerunāja angliski, tāpēc gaidījām kādu, kas runā angliski. Sagaidījām Mirko, kas mūs aizveda uz virtuvi, kur mūs sagaidīja liels maiss, ar svaigi ceptu, vēl siltu, maizi. Sasmērējām pāris maizītes, apēdām ar gardu muti. Mirko ieteica sasmērēt vēl maizītes, ko ņemt līdzi uz olīvu laukiem.

Pēc kāda laika piebrauca džips ar piekabi, kurā iekšā bija pelēka kaste, kura mums jāpiepilda ar olīvām. Džipā satikām 2 spāņu strādniekus, kuri īsti pat nezin, kas ir angļu valoda, tāpēc cita saruna kā “Buenos dias” mums nesanāca. Ielecām džipa bagāžnieka un laidām dzīvē. Braucām vairāk pa tādu kā bezceļu augšā pa kalnu. Pēc 5 minūšu brauciena apstājāmies pie olīvu kokiem, zem kuriem mētājās nūjas un tīkli (mums joprojām olīvu vākšana bez speciālām ierīcēm bija sveša. Arī ar ierīcēm bija sveša, bet nu). Spāņu džeki ar zīmēm un runājot spāniski (jap, viņi nesaprot kā var nesaprast spāniski, tāpēc turpina runāt, it kā mēs saprastu) parādīja kā jāliek tīkli zem olīvu koka, lai olīvas birst tīklā, nevis uz zemes. Salikām tīklus un paņēmām nūjas. Tās ir aptuveni 3 metrus garas nūjas, “baras”, kā spānieši saka, ar kurām tu sit zarus. Tieši tā, mēs burtiski mēneša garumā sitām un apbižojām olīvkokus. Sitot pa zariem olīvas bira tīklā un pie viena sanāk paretināt zarus, kas skaitās tīri labi. Tikai nedrīkst lauzt pārāk daudz zarus, tad var gadīties, ka arī pēc 2 gadiem nav olīvas. Katrs koks teorētiski ražo olīvas katru otro gadu.

Olīvu lauki

Olīvu lauki

No sākuma olīvkoku piekaušana likās jautra un interesanta, bet, pēc 3 stundu dauzīšanas un smago tīklu pārvilkšanas uz nākošajiem kokiem, tā vairs nelikās, jo nūjas ir diezgan pasmagas. Vairāk sāp mugura nekā rokas. Tāpēc sanāk sist aizvien lēnāk un lēnāk, un par laimi, pienāk arī darba dienas beigas. Iztīrām olīvu tīklus no zariem un lapu kaudzēm un saberam tīrās olīvas lielajā kastē. Diezgan neslikti, sanāk viena liela kaste un 6 mazās, kas nozīmē, ka dabūjām 540kg olīvas. Tas skaitās pārsteidzoši labi. Salecam džipā un dodamies mājās.

Džips, ar kuru braucām olīvās.

Džips, ar kuru braucām olīvās.

Laika gaidā ar spāniešu džekiem es sapratos interesantā veidā – ja man vajadzēja kaut ko paprasīt, tad vienkārši parādīju uz to vietu un nomurmināju kaut ko neeksistējošā valodā. Un viņi saprata. Nopietni. Ja šeit būtu atbraucis kāds spānis no Barselonas vai no ziemeļu puses, arī īstam spānim būtu grūti saprast ko viņi runā, dēļ sarežģītās izrunas. Viņi neizrunā “s” un runā mežonīgi ātri. Buenos dias skanētu kā – Bendia, ja rakstītu tā, kā izrunā. Es darīju tā, ka uz rokas ar pildspalvu uzrakstīju vārdus kurus gribu iemācīties un kad vajadzēja izmantot, tad paskatījos uz roku. Lielisks veids kā iemācīties vārdus!

Mājās mūs sagaidīja pusdienu galds ar kartupeļiem, visādām interesantām mērcēm, kurām neatceros nosaukumus, jo man mērces ir un paliek mērces. Galdam pa vidu ir arī liels šķīvis ar Fernando gaļu. Kāpēc Fernando? Tātad – saimniecei agrāk bija liels bullis, kuru sauca Fernando. Vienu dienu viņš salauza kāju un viņu nācās nošaut. No Fernando viņi dabūja 1 tonnu! gaļas. Speciāli priekš tās viņi nopirka 4 saldētavas. Lieki teikt, ka tas bija 2 gadus atpakaļ un pēc gaļas ēšanas ikdienā, joprojām ir 3 saldētavas ar gaļu.

5 nedēļu laikā savācām 16 tonnas ar olīvām, no kurām izspiedām 9 tonnas ar eļļu. Vēl pa šīm 5 nedēļām izbraukājām tuvākās pilsētas, apskatījām lielisko pilsētu Ronda un izkāpelējāmies pa kalniem. Varu droši teikt, ka Spānijas dienvidi mums palika prātā kā vieta, kur labprāt atgrieztos. Pēc 5 nedēļām atkal sākām justies kā komforta zonā, tāpēc izdomājām, ka dosimies tālāk. Skyscanner parādīja, ka ir padsmit eiro biļetes uz Vāciju, Grieķiju, Itāliju un Maltu. Tā kā Vācijā un Itālijā ir auksts, Grieķija nesaistīja, nopirkām biļetes uz Maltu. Bet par to nākošajā rakstā.

Ronda pilsēta

Ronda pilsēta

Adiós!

 

Elvis Meisters

Elektriķis, datoriķis, Interneta mārketinga iesācējs vienā personā. Patīk fotografēt. Rakstu to, ko domāju, neatkarīgi no citu domām.

Citi raksti no

Izvēlne